Mans tētis sableķoja, lai es atnāku aprunāties ar tevi.

Nu, zini... Es tevi neapprecēju ēst gatavošanas dēļ. - Ceru gan.

Biju gatava iestāties klosterī, bet tu...

Atdod man atslēgas. - Es došos ar tevi.

Vai es parunāt ar tevi uz minūtīti?

Es nedrīkstu ar tevi tikties. - Man ar tevi ir jārunā!

Man žēl, ka jums tik grūts br dis.

Tas vienkārši nav izdarāms, un Bonija man teica: „Bet, ja dosies šajā ceļā, es tevi pieskatīšu līdz galam, būšu tev blakus.”