Atkarībā no laika, vinš var būt vienā vietā vai vairākās.

Un ir brunču mednieks. Precētās ir tās labākās.

Triecu ar purnu asfaltā tikai tad, ja peln jis.

Bet, man to stāstot saviem ekoloģiski orientētajiem studentiem, viņi man saka: „Nē, visiem pasaulē nevar būt automašīnas un veļas mazgājamās mašīnas.”

Kā piespiest bērnu ne tikai ēst burkānus un dzert pienu, bet gūt lielāku baudu no burkānu ēšanas un piena dzeršanas, domāt, ka tie garšo labāk?

Tie var izskatīties līdzīgi, bet tiem ir atšķirīga vēsture.

Mes vēlamies lietas, kas ir projektētas tam, kā tās tiks lietotas visbiežāk, ne tikai retos gadījumos.

Bet tad, pēc ilgas skatīšanās, viņi tomēr deva viņai krekerus, kas pēc viņu domām jāgaršo visiem.

Ja tas tā ir, ja šie mazuļi ir radīti, lai mācītos, – un šis evolūcijas stāsts apliecina, ka bērni ir tam kā radīti, – mēs varētu gaidīt, ka viņiem ir ļoti jaudīgi mācīšanās mehānismi.

Aptuveni pirms 10 gadiem es ierosināju, ka mazuļi, iespējams, dara tāpat.

Esmu domājusi, kā gan es aizvedīšu šo grupu deviņos mēnešos no turienes, kur viņi ir pašlaik, līdz turienei, kur viņiem jābūt?

Tāpēc viņa turēja šīs lietas sava galdā atvilktnē, un gadus vēlāk, kad viņa bija devusies pensijā, es redzēju dažus no šiem pašiem bērniem gūstam sekmes un sakām viņai: „Ziniet, Vokeres kundze, jūs mainījāt manu dzīvi.

Industrija grib pati sevi uzraudzīt un regulēt.

(Aplausi) Tas nozīmē, ka viņi var būt studenti, jaunie vecāki un tajā pašā laikā arī zināt kulinārijas pamatus, neskatoties uz to, kad būs nākamā krīze. Ja tu māki gatavot,

Galu galā, ja mēs visi ēstu uz pusi mazāk gaļas, tas būtu tā, it kā puse no mums būtu veģetārieši.

Vai varat radīt mums priekšstatu, kādas tās ir un varbūt pastāstīt kādu atgadījumu jūsu dzīvē, kas palīdzēja tām veidoties?

Tā, atpakaļ uz Abidžānu. Man kopā ar vietējiem karikatūristiem tika dota iespēja vadīt darbnīcu. Es nodomāju, jā, šajā kontekstā, karikatūras tiešām pret kādu var tikt izmantotas kā ierocis.